Vēderdeja
Vēderdeja, iespējams, ir visvecākā dejas forma. Tās pirmsākumiem var izsekot līdz pat senajām Austrumu, Indijas un Vidusaustrumu kultūrām. Šodien daudzi maldīgi uzskata, ka vēderdeja ir pavedinoša, ar mērķi izklaidēt vīrieti. Faktiski sākotnēji vīriešiem paveicās, ja viņiem bija iespēja vērot šo unikālo mākslas formu. Tradicionāli vēderdeju izpildīja sievietes sievietēm kā daļu no senajiem auglības rituāliem un dievietes godināšanas ceremonijām.
Arābu valodā vēderdeju pazīst kā raqs sharqi, kas literāri tulkojams kā „deja no Austrumiem”; dažkārt to sauc arī par danse Orientale. Ir vairākas un dažādas teorijas par to, kā tā kļuvusi pazīstama Rietumos tieši kā vēderdeja (bellydance). Tas skan līdzīgi kā Arābu vārds, kas nozīmē „tautas deja” vai beledi, tomēr ticamāks ir izskaidrojums, ka vārds nāk no franču „”danse du ventre” jeb „vēdera deja”.
IZCELSME
Tā kā vēderdeja aptver tik daudzas kultūras, tās precīzu izcelsmi ir grūti noteikt. Fascinējoša ir dejas saistība ar jau Akmens laikmetā praktizētajiem auglības rituāliem. Eksistē daudz seno artefaktu, kuri attēlo sievieti kā dievību, kas licis arheologiem pieņemt, ka sieviete Akmens laikmeta sabiedrībā bijusi dominējošā un tikusi uzskatīta par svētu.
Sievietes reliģiskās ceremonijās dejojušas, lai pielūgtu Māti Zemi un tikušas apmācītas dejas mākslā, lai varētu godināt un sveikt savu dievieti, auglībai un lai sagatavotos bērna laišanai pasaulē. Ir iespējams, ka šī rituālā dejošana ir veidojusi pamatus tam, ko šodien pazīstam kā moderno vērderdeju. Viļņveidīgās kustības un to koncentrēšanās gurnu, vēdera un krūškurvja rajonā vedina domāt par sievišķo auglību kā jēdzieniski, tā darbībā.
Villendorfas Venēra ir viens no vecākajiem reģistrētajiem cilvēces mākslas darbiem. Šī nelielā akmens skulptūriņa ir savus 25 000 gadus veca un daudzi arheologi uzskata to par pierādījumu senajam matriarhālajam sabiedrības modelim.